pirmdiena, 2013. gada 1. jūlijs

White Cliffs of Dover

Vienu dienu mums ar Z sagribējās dabu, mieru, kaut ko skaistu un nebijušu. Sakrāmējām mugursomas, nopirkām autobusa biļetes London-Dover-London, atradām viesnīcu, kurā vēl bija pieejama istaba un uz četrām dienām devāmies izpētīt White Cliffs of Dover. 

Pirmajā dienā izpētījām mūsu apmešanās vietu - Folkestone, tā ir maza, šarmanta un mīlīga piejūras pilsētiņa netālu no Dover. Mēs bijām laimīgas, ka nolēmām apmesties tieši šeit nevis pašā Dover. Blakus jūra, klintis, kaijas, kuģīši, strūklakas, kalnā pilsētiņas centrs, tur pat autobusa pietura (mums tas bija svarīgi, jo ceļojām izmantojot autobusus).


 Mums ļoti patika aptamborētie stabiņi. Šajā pilsētiņā tādi bija ik uz soļa.

Z bija sajūsmā par strūklakām, jūru un kaijām.

Vislielākais pārsteigums bija bēgums un paisums. Nespējām noticet, cik ātri pazuda ūdens no laivu piestātnes un cik tālu tas atkāpas no krasta aiz sevis atstājot miljoniem gliemežvāku un visādus citādus, sīkus jūras iemītniekus. Pēc divām dienām ūdens tikpat ātri cik bija atkāpies atgriezās atpakaļ.

Otrajā dienā devāmies izpētīt Dover Castle. Tā ir viena no iespaidīgākajām pilīm kādā mēs jebkad ar Z bijām bijušas. Domājām tajā pavadīt pāris stundas, bet beigās sanāca visa diena. Pils ir milzīga, atrašanās vieta apbrīnojama, vēsture satriecoša. Tā atrodas uz lielas baltās klints, gandrīz visa pils ir atvērta apmeklētājiem, tajā drīkst izstaigāt gandrīz visas ēkas, uzkāpt torņos, pastaigāt pa pils nocietinājumiem, izstaigāt pili un censties neapmaltīties labirintos, izzināt  pils vēsturi, jo katram svarīgajam pils posmam ir iekārtots interaktīvs muzejs, bet paši iespaidīgākie ir zem pils veidotie tuneļi, kuri daļa ir atvērti apmeklētājiem, tajos nedrīkst fotografēt (tāpēc nebūs foto) un tajos nedrīkst iet bez gida, un nekādā gadījumā noklīst no grupas. Tuneļos var arī apskatīt pazemes slimnīcu, kuru izmantoja kara laikā. Z mazliet tuneļos sametās baisi, jo tajos daudz stāsta un rāda kara laikā piedzīvoto, bet, kad tika virszemē, tad bija priecīga, ka saņēma drosmi un tos izgāja.


Pēc pils apmeklējuma nolēmām vēl nedoties atpakaļ uz mūsu pilsētiņu, bet kāpt autobusā un braukt vakariņās uz nākamo pilsētiņu aiz Doveras, kuru sauc par Deal. Pēc vakariņām vēl paspējām pastaigāt gar piekrasti un pabarot kaijas.

Trešo dienu veltījām baltajām klintīm, dodoties vairāku stundu pārgājienā. Mēs izvelējāmies vieglāko ceļu, vienkārši iet gar krastu, jo no Folkestone uz Dover pusi ejot, gājēju takas ir aizaugušas, vietām aizšķērsotas, vietām sabrukušas un sen vairs neatbilst tam, kas iezīmēts taku kartē. Bet mums tieši tas, ka šis klints nav tik populāras kā tās aiz Dover, ļoti patika, jo bija maz cilvēku un mēs varējām kārtīgi izstaigāties, izkliegties, pielasīt pilnas somas ar gliemežvākiem un akmeņiem (Z bija ļoti smaga soma, bet nesa varonīgi, jo salasītās lietas bija tik skaistas). Visu nākamo dienu vēl nēsāja, lai aizvestu līdzi uz Londonu un tur saprastu, ka visas salasītās lietas ožas tik ļoti, ka labāk izmest.

Pēdējo dienu pavadījām Dover pilsētā. Aizstaigājam līdz ostai, no kuras prāmji kuģo uz Franciju (mums pat vienu brīdi sagribējās arī pārcelties un pabūt tur). Apmeklējām pilsētas muzeju, kurā Z varēja iejusties zinātnieces tēlā un papētīt mikroskopā dažādas lietas. Muzejā arī apskatījām pasaulē visvecāko zināmo kuģi (Dover Bronze Age Boat), kas uzskatāms par lielu sasniegumu arheoloģijā. Mēs noskatījāmies arī filmu par to kur un kā tas tika atrasts, kā izrādās tieši starp Folkestone un Dover.
  
Vēl paspējām ieiet The Roman Painted House, kur varēja uzzināt par laiku, kad Doveru apdzīvoja romieši. Te varēja pārģērbties, likt romiešu mozaīkas, zem zemes apskatīt, daļu no atraktās senās romiešu pilsētas.
Un vēl, mēs beidzot atradām īstu picu, tāda kāda mums tiešām ļoti garšo!

Tā pagāja mūsu četras dienas... mums vēl gribējās izbraukt ar laivu un apskatīt jūras lauvas, bet to piedāvā tikai brīvdienās (mūsu četras dienas iekrita darba dienās) un vēl gribējās apskatīt alas, kurās sienas un griesti ir izlikti no gliemežvākiem, bet līdz tai pilsētiņai mēs nepaspējām aizbraukt...

ceturtdiena, 2013. gada 25. aprīlis

viss kopā...

Šajā laikā, kamēr bija klusums no manis, ir piedzīvotas vairākas lietas. Lielākas un ne tik lielas. Priecīgas un ne tik priecīgas. Esmu atradusi angļu valodas kursus, nomainījusi dzīvesvietu, bijusi uz jauku cirku, traku balliti un uz skaistām vietām - Kingstona un Portobello.

Kā jau daudziem zināms, apmeklēju angļu valodas kursus. Eju katru dienu un izpildu visus gramatikas uzdevumus, bet divu nedēļu laikā neesmu nevienu vārdu izrunājusi angliski. Sāk likties, ka šī valoda nav domāta man. Un tie kursi, viennozmīgi, nav tik iedvesmojoši, lai man rastos vēlme tiešām pamēģināt sākt runāt.

Tātad par jaunām mājām.
Esmu prom no Brixtonas. No sapelējušās istabas, no kaimiņiem, kuri čiepj ēdienu utt. Mana jaunā dzīvesvieta ir East Dulwich. Diezgan klusā un mierīgā apkaimē, starp diviem lieliem parkiem.
Mūsu dzīvoklītis atrodas jumta stāvā un ir ļoti gaišs un saulains (ja vien ārā ir saulains).
Nevaru sagaidīt ciemos Z&S.














Vienu dienu, kad kļuva ļoti garlaicīgi, atradu sev kompāniju - Sofiju un Robertu un devāmies izbraucienā uz Kingstonu. Nav daudz ko rakstīt - bildes "runā pašas par sevi". Bija ļoti jauki!














Tātad kā jau minēju biju arī vienā trakā ballītē, kur iepazinos ar māsīcas draugiem. Spēlējām kārtis uz pārģērbšanos. Par laimi, esmu ārkārtīgi laba spēlētāja un varēju visu vakaru pavadīt savā apģērbā. Citiem gan tā nepaveicās!














Vienu dienu sagribējās garšīgu picu. Runā, ka Londonā garšīgākā pica atrodama Portobello. Man vajadzēja to pārbaudīt, tāpēc devos tur. Izrādās, ka pica tiešām tur ir garšīga.
Un pati Portobello arī nav "zemē metama", ļoti romantiska vieta, kur baudīt vakara pastaigu.














pirmdiena, 2013. gada 15. aprīlis

ienīstu šo vietu...

Īrēt istabu mājā, kurā dzīvo vēl citi cilvēki ir murgs, vismaz manā gadījumā, jo ir "paveicies" ar izciliem "eksemplāriem", kuri aiz sevis nespēj nomazgāt traukus, iztīrīt vannu, šad un tad paņem lietas, kuras nav viņu...
Es visu varu saprast un pieņemt līdz kādai robežai, bet šorīt tā robeža ir pāri.
Man reti uznāk vēlme kaut ko pagatavot virtuvē, bet šoreiz tā bija uznakusi, biju iepirkusi ēdiena sastāvdaļas un šorīt modos iedvesmas pilna, bet sākot rosīties pa virtuvi, sapratu, ka kāds jau ir apēdis daļu no manām iepirktajām lietām. Iedvesma pazuda vienā mirklī, esmu tik nikna... vienkārši ienīstu šo vietu un nespēju sagaidīd, kad varēšu izvākties.

trešdiena, 2013. gada 3. aprīlis

Maljorka

Vienu nedēļu biju izrāvusies no drūmās un sniegotās Londonas uz saulaino Maljorku.

Izrāviena sakums bija pagrūts, jo lidmašīna sniega dēļ nevarēja pacelties. Tajā nācās pavadīt vairākas stundas un nebija ne mazāko cerību, ka pacelsimies, bet pacēlāmies... un vesels bars cilvēku laimīgi nokļuva  Maljorkā.

Jau izkāpjot no lidmašīnas un sajūtot pirmos, siltos saules starus, apkampjot cilvēkus pēc kuriem biju noilgojusies, zināju, ka šī būs jauka nedēļa.

Maljorka ir skaista Spānijas sala. Saules pielieta, ziedošiem kaktusiem, pasakainas krāsas pludmalēm, kalniem, klintīm, alām, apelsīniem un mandeļkokiem...





tā ir vieta, kur redzēt elpu aizraujošus skatus, mīlēt, baudīt, niknoties, slinkot, kāpt, piedzīvot un vienkārši būt...
meklēt kristālus, kuri mirdz saulē...
iet pazemes alās, kurās redzēt pasakai līdzīgus skatus, baudīt klasisko mūziku, kuru spelē izgaismotā laivā uz dzidra pazemes ezera...
izbraukt ar simtgadīgu koka vilcienu pa kalniem un ja paveicas sēdēt pirmajā vagonā, kurā ir ādas dīvāni (mums paveicās)...
būt mazā pilsētiņā un baudīt vietējo saldējumu...


apmeklēt autentisku tirdziņu, kur ēst mandeles cukurā, īpaši ceptas kanēļmaizītes, paglaudīt mazus kazlēnus un izjāt ar ēzeli...


kāpt klintīs...
dzirdēt jūru bangojam...
brīnīties par ūdens krāsu...
taisīt pikniku uz klints malas...
no rīta pamosties, kad saule kutina kājas un māja smaržo pēc tiko vārītas kafijas...
būt laimīgs par cilvēkiem, kuri tev ir blakus...
dzert svaigi spiestu apelsīnu sulu...


pilnmēness naktī redzēt neparastāko Zaļās ceturtdienas procesiju...


un piedzīvot īpašas Lieldienas!


Vesela nedēļa, kad tu vari justies kā pats laimes luteklis un tu nezini kāpēc tas notiek tieši ar tevi, bet tu par to esi tik laimīgs.

P.s. paldies S&Z&J

svētdiena, 2013. gada 10. marts

lietas, kas aizrauj

Kad ir daudz brīvs laiks, tad sāk parādīties visādas lietas, kas aizrauj... un atrodas interesantas vietas par kurām iepriekš nekas nav zināts, bet tās ir tik labas, ka ir vērts pastāstīt arī citiem. Raksts par tām vēl tikai top, bet viena vieta mani šodien tā pārsteidza, ka nevaru par to neuzrakstīt jau tagad. 
Visi zin, ka man ārkārtīgi garšo šokolāde, tāpēc sapratīs, kāpēc mani šī vieta pārsteidza. 
Divus kvartālus no manas mājas ir Šokolādes muzejs, kurā, gan taisa šokolādi, gan to pārdod, gan pastāsta šokolādes vēsturi utt. Tas ir atvēries pavisam nesen un  strādā izmēģinājuma versijā, bet tā kā man "uz pieres ir rakstīts, ka mīlu šokolādi", tad es šodien jau biju tur iekšā un baudīju karsto šokolādi, šokolādi ar ķimenēm (man negaršo ķimenes, bet šokolādē varu apēst ne tikai tās), un vēl daudz dažādas šokolādes.
Īstā, lielā Šokolādes muzeja atvēršanas balle būs sestdien, tad šokolāde visiem būs pa brīvu, varēs paši to gatavot un vēl visādas citādas interesantas lietas. Tie būs šokolādes svētki Brixtonā!
Un tagad, pasakiet man, kādai sakritībai ir jābūt, lai šāda vieta atvērtos tieši tur, kur es dzīvoju?!

foto litija

Bet, ja runājam par lietām, kas mani aizrauj, tad ir nākusi klāt jauna lieta. Teniss. Latvijā nekad nebūtu iedomājusies to pat pamēģināt, bet šeit jau esmu izmēģinājusi. Un man patīk! Man pat ir sava tenisa rakete, kompānija ar ko spēlēt un pat treneris. Par spēlēšanu, protams, vēl nevar runāt, jo sākumā ir jaapgūst diezgan daudz tehnikas.

foto Madara

Bet mana mīļākā aizraušanās ir kubika rubika likšana. Esmu jau sasniegusi diezgan lielu progresu. Varu salikt visus kubikus rubikus, kuri ir man mājās. Protams, algoritmus vajag redzamā attālumā (no galvas vēl neesmu iemācījusies), bet vispār esmu sapratusi, kā tie darbojas. 
Kubiku, kurš sastāv no trīs maziem kubikiem, saliku nepilnas stundas laikā, sēžot pie Santas kafejnīcā. Vislielākās grūtības sagādāja zelta kubiks, tā dēļ vienu nakti gulēt nevarēju aiziet.

foto litija

P.S. Esmu saņēmusi National Insurance Number. 

otrdiena, 2013. gada 5. marts

labu apetīti!

Viss sākās ar filmas Julie&Julia noskatīšanos (tajā daudz gatavo ēst). Un tad, man uznāca lielā iedvesma kaut ko pagatavot (tas gadās ļoti reti). Ķēros internetā pie recepšu meklēšanas, lielākā daļa man bija par sarežģītu un kad jau likās, ka mana gatavošanas vēlme tūlīt izplēnēs, pēkšņi atradu to, ko meklēju - recepti man pa spēkam.
Uzaicināju Santu uz vakariņām. Viņa, zinot manu pavārmākslu, līdzi bija paņēmusi lašmaizītes, katram gadījumam, ja vakariņas "izgāžas". Būtu jau labi, ja vien man garšotu lasis!
Bet vakariņas izdevās. Sākumā gan šķobīja degunu, bet pēc tam apēda ar gardu muti.
Un lūk, mans iedvesmas avots:

foto no interneta

















Un vēl viena ieskice!
Iepriekš jau rakstīju, ka te restorānos pasniedz milzīgas porcijas, bet vakar "atrāvu šoku" krogā pasūtot kafiju. To atnesa gandrīz 1l glāzēs!!! Nesalīdzināmi ar Itālijas "uzpirksteņa" izmēra krūzītēm. Lieki piebilst, ka man nebija pa spēkam izdzert tik daudz (lai gan, ļoti centos, jo kafija man garšo).
foto litija

trešdiena, 2013. gada 27. februāris

ziedi, lapsa, autobusi



foto litija
Šie krokusi ir Zanei. Ieraudzīju tos šodien parkā netālu no spēļlaukuma. Tie bija tik skaisti, maziņi, nesen izlīduši no zemes. Tieši septiņi ziediņi!










foto litija

Autobusi ir Mikam. Popita tagad ar tādiem pārvietojas. Tie ir divos stāvos, Popita parasti sēž otrajā stāvā, pašā priekšā.
Un te tādi autobusi ir ļoti daudz. Šodien redzēju deviņus autobusus vienu aiz otra. Bija liels sastrēgums.






foto litija

Lapsa ir tiem, kas nezināja, ka tās arī dzīvo Londonā. Man nācās ļoti ilgi gaidīt līdz varēju to nofotogrāfēt. Parasti tā ļoti ātri pazuda, ja pamanīja, ka veru vaļā logu, bet šoreiz tā vienkārši sēdēja un gaidīja kamēr to nofotogrāfēšu.
Man dārzā mitinās ne tikai lapsa, dzīvojas arī kaķi un vāveres. Tā teikt: "pašai savs zoo".




foto litija

Narcises ir visiem, kuri ilgojas pēc pavasara. Nespēju noticēt, ka tās spēj ziedēt tādā aukstumā. Bet ir patiešām skaisti. Vismaz kāds "saules stars" drūmajā, miglainajā Londonā.

otrdiena, 2013. gada 26. februāris

"kā sabraukta varde"

Sāk noplakt pirmie, jaukie iespaidi un sajūsma par visu. Pamazām lietas sāk krāsoties "drūmās krāsās". Gribētos, lai viss notiek skaisti, bet nē! Tā nenotiek!

Kādu dienu noskatos filmu, kurā džekam nozog drēbes veļasmazgātavā (smieklīgi). Man nākamajā dienā veļasmazgātavā (ne jau tajā, kas filmā, bet tajā, kas man pie mājas) nevis nozog, bet žāvētājs gandrīz visas drēbes izkausē (manu zaļo, mīļo, plīša džemperi tajā skaitā).
Tagad apkārt visi gudri: "vai tad, tu, nezināji, ka neviens nežāvē uz "high"?!"
"Nē, es nezināju, taču tagad zinu!"

Starpcitu, lai tiktu angļu valodas kursos arī nav nemaz tik viegli. Šodien devos uz vienu skolu, kur man bija sarunāta tikšanās. Domāju, nieks vien būs, ieiešu, uzrakstīšu testu un "miers mājās", bet nē! Tā tās lietas nenotiek!
Lai tiktu garām reģistratūrai, tev jāapsola, ka varēsi viniem veltīt vismaz trīs stundas (tajā mirklī mani tas izbrīna, bet vēlāk vairs ne). Tad jāiet uz mācību klasi, kur jāiepazīstās un jāaizpilda par sevi pāris formalitātes (piecas A4 lappuses!!!). Pēc tam izrāda skolu un pastāsta, kur notiek mācības, kur WC, kur jaiet pēc palīdzības, kur ir avārijas izejas utt.
Tad atpakaļ uz mācību klasi, lai pildītu testu. Sākumā klausīšanās (viss labi), tad gramatika (būtu labi, ja es būtu paspējusi izpildīt kaut pusi), tad rakstīšana (labāk nemaz nerunāsim). Un tad, vēl viens tests  - matemātikā (neprasiet kādā sakarā, bet es biju priecīga, jo varēju  nejusties kā pēdējā muļķe, beidzot bija kaut kas, ko es zināju uz visiem 100).
Bet tad nāca pats "labākais": "diemžēl, visas grupas jūsu līmenī ir pilnas, ja kāda vieta atbrīvosies, mēs jums zvanīsim." (jau nez cik reizes dzirdēta frāze).
Lūk, tā tās trīs stundas pagāja!

Nav viegli, kad tev gribas kaut ko darīt, bet tu nevari. Tad nekas neatliek kā stumdīt mēbeles (istabu esmu pārkārtojusi četras reizes, jācer, ka vairs nevajadzēs stumdīt, jo man patīk kā tagad izskatās).

Ir jau arī šeit skaistas lietas, piemēram, zied narcises, gribēju nofotogrāfēt, bet fotoaparāts jau nestāv somā, bet gan mājās uz palodzes, lai es īstajā mirklī varētu nofotogrāfēt lapsu, kura šad un tad apciemo mūsu dārzu.


ceturtdiena, 2013. gada 21. februāris

pirmā nedēļa pagāja "vēja spārniem"


Mana dzīvesvieta ir pabriesmīga  - nedaudz papelējusi istaba, nolaistā mājā ar aizaugušu un drazām pilnu dārzu, bet, dīvainā kārtā, man tas "nekrīt uz nerviem". Nevaru saprast, tas tāpēc, ka pārāk maz vēl te dzīvoju vai arī ātri pieradu.
Toties tuvējā apkārtne ir lieliska. Brixtona neizskatās nemaz tik draudīga un briesmīga kā man "dažs labs" bija stāstījis (vismaz dienā). Mana necilā māja atrodas ļoti patīkamā vietā - Brixtonas sirdī: blakus metro, autobusi uz visām pusēm, lielveikali, gadsimtu vecs tirgus, kino, mazi vintage veikali, kafejnīcas, krodzini, bibliotēka, Brixton Academy un Zanei par prieku (ceru, ka kādu dienu viņa atbrauks pie manis ciemos), netālu no mājas ir McDonalds (zinu jau zinu, ka nav laba tā vieta, bet tomēr, McDonaldos ir pavadīti diezgan jauki brīži un ir patīkami tos atcerēties).

foto litija

foto litija
 Auklītes darbu atteicu jau otrajā dienā (piedod Laura, bet tas, šobrīd, nav priekš manis) un paldies, manai "stiprajai aizmugurei", par iedrošinājumu mēģināt kaut ko citu.

Pamazām kārtojas iespēja tikt uz angļu valodas kursiem. Esmu atbraukusi mazliet nelaikā, visās malās kursi jau sākušies un man mazliet jāpagaida, līdz kādam "piegriezīsies" macīties un atbrīvosies vieta man.

Viena diena pagāja iztīrot istabu no iepriekšējā īrnieka. Atvelkot mēbeles, visās malās redzams pelējums, ļoti jācer, ka drīz iestāsies pavasaris un mitrums no mājas pazudīs. Nekas gan neliecina par to, ka tuvotos pavasaris. Nespēju noticēt, ka te ir tik auksts.
Pēc labi padarīta darba dēvāmies uz tuvējo krogu (Agneses bijušo darba vietu). Iepazinu viņas bijušos kolēģus (ļoti jauki cilvēki, ja vien es spētu ar viņiem sarunāties angliski). Bijušie kolēģi "uzsauca" vīnu (es gan vairāk priecātos par baltu kafiju) un picu par pus cenu.

Biju pusdienās arī Santas darba vietā (vienā no augstākajām celtnēm Londonā, tikai žēl, ka tieši tajā dienā viņa strādāja pagrabstāvā un man nesanāca nolūkoties uz Londonu no 36 stāva, kurā parasti viņa strādā), bet pusdienas bija ļoti garšīgas.

Starpcitu, katru reizi, kad ieraugu savu "milzīgo" pasūtīto ēdienu, sajūtos mazliet skumji, kad blakus nav Zanes ar kuru dalīties.

Attiecībā uz darbu ir dažas vīzijas, kuras virzās uz priekšu, bet pamazām un es nemaz negribu ātri (kā citiem te gribētos un man tiešām ir vienalga, ja nebūšu paspējusi "ielēkt pēdējā vilcienā" un "manas iespējas būs pagājušas", jo pavasaris tūlīt iestāsies un visi darbi būs "nocelti"). Ir lietas, kuras gribu pamēģināt izdarīt, kamēr dzīvoju Londonā un kuru dēļ esmu šeit atbraukusi un ticu, ka tās izdarīšu, tad, kad būs īstais laiks.