Sāk noplakt pirmie, jaukie iespaidi un sajūsma par visu. Pamazām lietas sāk krāsoties "drūmās krāsās". Gribētos, lai viss notiek skaisti, bet nē! Tā nenotiek!
Kādu dienu noskatos filmu, kurā džekam nozog drēbes veļasmazgātavā (smieklīgi). Man nākamajā dienā veļasmazgātavā (ne jau tajā, kas filmā, bet tajā, kas man pie mājas) nevis nozog, bet žāvētājs gandrīz visas drēbes izkausē (manu zaļo, mīļo, plīša džemperi tajā skaitā).
Tagad apkārt visi gudri: "vai tad, tu, nezināji, ka neviens nežāvē uz "high"?!"
"Nē, es nezināju, taču tagad zinu!"
Starpcitu, lai tiktu angļu valodas kursos arī nav nemaz tik viegli. Šodien devos uz vienu skolu, kur man bija sarunāta tikšanās. Domāju, nieks vien būs, ieiešu, uzrakstīšu testu un "miers mājās", bet nē! Tā tās lietas nenotiek!
Lai tiktu garām reģistratūrai, tev jāapsola, ka varēsi viniem veltīt vismaz trīs stundas (tajā mirklī mani tas izbrīna, bet vēlāk vairs ne). Tad jāiet uz mācību klasi, kur jāiepazīstās un jāaizpilda par sevi pāris formalitātes (piecas A4 lappuses!!!). Pēc tam izrāda skolu un pastāsta, kur notiek mācības, kur WC, kur jaiet pēc palīdzības, kur ir avārijas izejas utt.
Tad atpakaļ uz mācību klasi, lai pildītu testu. Sākumā klausīšanās (viss labi), tad gramatika (būtu labi, ja es būtu paspējusi izpildīt kaut pusi), tad rakstīšana (labāk nemaz nerunāsim). Un tad, vēl viens tests - matemātikā (neprasiet kādā sakarā, bet es biju priecīga, jo varēju nejusties kā pēdējā muļķe, beidzot bija kaut kas, ko es zināju uz visiem 100).
Bet tad nāca pats "labākais": "diemžēl, visas grupas jūsu līmenī ir pilnas, ja kāda vieta atbrīvosies, mēs jums zvanīsim." (jau nez cik reizes dzirdēta frāze).
Lūk, tā tās trīs stundas pagāja!
Nav viegli, kad tev gribas kaut ko darīt, bet tu nevari. Tad nekas neatliek kā stumdīt mēbeles (istabu esmu pārkārtojusi četras reizes, jācer, ka vairs nevajadzēs stumdīt, jo man patīk kā tagad izskatās).
Ir jau arī šeit skaistas lietas, piemēram, zied narcises, gribēju nofotogrāfēt, bet fotoaparāts jau nestāv somā, bet gan mājās uz palodzes, lai es īstajā mirklī varētu nofotogrāfēt lapsu, kura šad un tad apciemo mūsu dārzu.
Jā, arī man tagad lapsas saistās ar Londonu, kur tās omulīgi apaļas nesteidzīgi pastaigājas pa naksnīgo pilsētu.
AtbildētDzēstMan liekas, ka šādās situācijās dzīve pārbauda, kas Tu par fruktu īsti esi, lai pēc tam iedotu vai arī bēdīgākā gadījumā neiedotu to burkānu. Lai nesašļūk Tev dūša, jo Tu tak esi cīnītāja, un skaties, Tev pašai dārzā sava lapsa, katram nemaz nav tā paveicies. Bet tik un tā gaidu bildi ar narcisēm, jo pie mums tik drīz vēl tās nebūs ieraugāmas.
Ceru, ka man to burkānu kaut kad iedos! :) Un bilde ar narcisēm būs, jo lapsa ir nobildēta!
Dzēst