pirmā nedēļa pagāja "vēja spārniem"

Mana dzīvesvieta ir pabriesmīga  - nedaudz papelējusi istaba, nolaistā mājā ar aizaugušu un drazām pilnu dārzu, bet, dīvainā kārtā, man tas "nekrīt uz nerviem". Nevaru saprast, tas tāpēc, ka pārāk maz vēl te dzīvoju vai arī ātri pieradu.
Toties tuvējā apkārtne ir lieliska. Brixtona neizskatās nemaz tik draudīga un briesmīga kā man "dažs labs" bija stāstījis (vismaz dienā). Mana necilā māja atrodas ļoti patīkamā vietā - Brixtonas sirdī: blakus metro, autobusi uz visām pusēm, lielveikali, gadsimtu vecs tirgus, kino, mazi vintage veikali, kafejnīcas, krodzini, bibliotēka, Brixton Academy un Zanei par prieku (ceru, ka kādu dienu viņa atbrauks pie manis ciemos), netālu no mājas ir McDonalds (zinu jau zinu, ka nav laba tā vieta, bet tomēr, McDonaldos ir pavadīti diezgan jauki brīži un ir patīkami tos atcerēties).

foto litija

foto litija

 Auklītes darbu atteicu jau otrajā dienā (piedod Laura, bet tas, šobrīd, nav priekš manis) un paldies, manai "stiprajai aizmugurei", par iedrošinājumu mēģināt kaut ko citu.

Pamazām kārtojas iespēja tikt uz angļu valodas kursiem. Esmu atbraukusi mazliet nelaikā, visās malās kursi jau sākušies un man mazliet jāpagaida, līdz kādam "piegriezīsies" macīties un atbrīvosies vieta man.

Viena diena pagāja iztīrot istabu no iepriekšējā īrnieka. Atvelkot mēbeles, visās malās redzams pelējums, ļoti jācer, ka drīz iestāsies pavasaris un mitrums no mājas pazudīs. Nekas gan neliecina par to, ka tuvotos pavasaris. Nespēju noticēt, ka te ir tik auksts.
Pēc labi padarīta darba dēvāmies uz tuvējo krogu (Agneses bijušo darba vietu). Iepazinu viņas bijušos kolēģus (ļoti jauki cilvēki, ja vien es spētu ar viņiem sarunāties angliski). Bijušie kolēģi "uzsauca" vīnu (es gan vairāk priecātos par baltu kafiju) un picu par pus cenu.

Biju pusdienās arī Santas darba vietā (vienā no augstākajām celtnēm Londonā, tikai žēl, ka tieši tajā dienā viņa strādāja pagrabstāvā un man nesanāca nolūkoties uz Londonu no 36 stāva, kurā parasti viņa strādā), bet pusdienas bija ļoti garšīgas.

Starpcitu, katru reizi, kad ieraugu savu "milzīgo" pasūtīto ēdienu, sajūtos mazliet skumji, kad blakus nav Zanes ar kuru dalīties.

Attiecībā uz darbu ir dažas vīzijas, kuras virzās uz priekšu, bet pamazām un es nemaz negribu ātri (kā citiem te gribētos un man tiešām ir vienalga, ja nebūšu paspējusi "ielēkt pēdējā vilcienā" un "manas iespējas būs pagājušas", jo pavasaris tūlīt iestāsies un visi darbi būs "nocelti"). Ir lietas, kuras gribu pamēģināt izdarīt, kamēr dzīvoju Londonā un kuru dēļ esmu šeit atbraukusi un ticu, ka tās izdarīšu, tad, kad būs īstais laiks.