ziedi, lapsa, autobusi

foto litija

Šie krokusi ir Zanei. Ieraudzīju tos šodien parkā netālu no spēļlaukuma. Tie bija tik skaisti, maziņi, nesen izlīduši no zemes. Tieši septiņi ziediņi!

foto litija

Autobusi ir Mikam. Popita tagad ar tādiem pārvietojas. Tie ir divos stāvos, Popita parasti sēž otrajā stāvā, pašā priekšā.
Un te tādi autobusi ir ļoti daudz. Šodien redzēju deviņus autobusus vienu aiz otra. Bija liels sastrēgums.

foto litija

Lapsa ir tiem, kas nezināja, ka tās arī dzīvo Londonā. Man nācās ļoti ilgi gaidīt līdz varēju to nofotogrāfēt. Parasti tā ļoti ātri pazuda, ja pamanīja, ka veru vaļā logu, bet šoreiz tā vienkārši sēdēja un gaidīja kamēr to nofotogrāfēšu.
Man dārzā mitinās ne tikai lapsa, dzīvojas arī kaķi un vāveres. Tā teikt: "pašai savs zoo".

foto litija

Narcises ir visiem, kuri ilgojas pēc pavasara. Nespēju noticēt, ka tās spēj ziedēt tādā aukstumā. Bet ir patiešām skaisti. Vismaz kāds "saules stars" drūmajā, miglainajā Londonā.

"kā sabraukta varde"

Sāk noplakt pirmie, jaukie iespaidi un sajūsma par visu. Pamazām lietas sāk krāsoties "drūmās krāsās". Gribētos, lai viss notiek skaisti, bet nē! Tā nenotiek!

Kādu dienu noskatos filmu, kurā džekam nozog drēbes veļasmazgātavā (smieklīgi). Man nākamajā dienā veļasmazgātavā (ne jau tajā, kas filmā, bet tajā, kas man pie mājas) nevis nozog, bet žāvētājs gandrīz visas drēbes izkausē (manu zaļo, mīļo, plīša džemperi tajā skaitā).
Tagad apkārt visi gudri: "vai tad, tu, nezināji, ka neviens nežāvē uz "high"?!"
"Nē, es nezināju, taču tagad zinu!"

Starpcitu, lai tiktu angļu valodas kursos arī nav nemaz tik viegli. Šodien devos uz vienu skolu, kur man bija sarunāta tikšanās. Domāju, nieks vien būs, ieiešu, uzrakstīšu testu un "miers mājās", bet nē! Tā tās lietas nenotiek!
Lai tiktu garām reģistratūrai, tev jāapsola, ka varēsi viniem veltīt vismaz trīs stundas (tajā mirklī mani tas izbrīna, bet vēlāk vairs ne). Tad jāiet uz mācību klasi, kur jāiepazīstās un jāaizpilda par sevi pāris formalitātes (piecas A4 lappuses!!!). Pēc tam izrāda skolu un pastāsta, kur notiek mācības, kur WC, kur jaiet pēc palīdzības, kur ir avārijas izejas utt.
Tad atpakaļ uz mācību klasi, lai pildītu testu. Sākumā klausīšanās (viss labi), tad gramatika (būtu labi, ja es būtu paspējusi izpildīt kaut pusi), tad rakstīšana (labāk nemaz nerunāsim). Un tad, vēl viens tests  - matemātikā (neprasiet kādā sakarā, bet es biju priecīga, jo varēju  nejusties kā pēdējā muļķe, beidzot bija kaut kas, ko es zināju uz visiem 100).
Bet tad nāca pats "labākais": "diemžēl, visas grupas jūsu līmenī ir pilnas, ja kāda vieta atbrīvosies, mēs jums zvanīsim." (jau nez cik reizes dzirdēta frāze).
Lūk, tā tās trīs stundas pagāja!

Nav viegli, kad tev gribas kaut ko darīt, bet tu nevari. Tad nekas neatliek kā stumdīt mēbeles (istabu esmu pārkārtojusi četras reizes, jācer, ka vairs nevajadzēs stumdīt, jo man patīk kā tagad izskatās).

Ir jau arī šeit skaistas lietas, piemēram, zied narcises, gribēju nofotogrāfēt, bet fotoaparāts jau nestāv somā, bet gan mājās uz palodzes, lai es īstajā mirklī varētu nofotogrāfēt lapsu, kura šad un tad apciemo mūsu dārzu.

pirmā nedēļa pagāja "vēja spārniem"

Mana dzīvesvieta ir pabriesmīga  - nedaudz papelējusi istaba, nolaistā mājā ar aizaugušu un drazām pilnu dārzu, bet, dīvainā kārtā, man tas "nekrīt uz nerviem". Nevaru saprast, tas tāpēc, ka pārāk maz vēl te dzīvoju vai arī ātri pieradu.
Toties tuvējā apkārtne ir lieliska. Brixtona neizskatās nemaz tik draudīga un briesmīga kā man "dažs labs" bija stāstījis (vismaz dienā). Mana necilā māja atrodas ļoti patīkamā vietā - Brixtonas sirdī: blakus metro, autobusi uz visām pusēm, lielveikali, gadsimtu vecs tirgus, kino, mazi vintage veikali, kafejnīcas, krodzini, bibliotēka, Brixton Academy un Zanei par prieku (ceru, ka kādu dienu viņa atbrauks pie manis ciemos), netālu no mājas ir McDonalds (zinu jau zinu, ka nav laba tā vieta, bet tomēr, McDonaldos ir pavadīti diezgan jauki brīži un ir patīkami tos atcerēties).

foto litija

foto litija

 Auklītes darbu atteicu jau otrajā dienā (piedod Laura, bet tas, šobrīd, nav priekš manis) un paldies, manai "stiprajai aizmugurei", par iedrošinājumu mēģināt kaut ko citu.

Pamazām kārtojas iespēja tikt uz angļu valodas kursiem. Esmu atbraukusi mazliet nelaikā, visās malās kursi jau sākušies un man mazliet jāpagaida, līdz kādam "piegriezīsies" macīties un atbrīvosies vieta man.

Viena diena pagāja iztīrot istabu no iepriekšējā īrnieka. Atvelkot mēbeles, visās malās redzams pelējums, ļoti jācer, ka drīz iestāsies pavasaris un mitrums no mājas pazudīs. Nekas gan neliecina par to, ka tuvotos pavasaris. Nespēju noticēt, ka te ir tik auksts.
Pēc labi padarīta darba dēvāmies uz tuvējo krogu (Agneses bijušo darba vietu). Iepazinu viņas bijušos kolēģus (ļoti jauki cilvēki, ja vien es spētu ar viņiem sarunāties angliski). Bijušie kolēģi "uzsauca" vīnu (es gan vairāk priecātos par baltu kafiju) un picu par pus cenu.

Biju pusdienās arī Santas darba vietā (vienā no augstākajām celtnēm Londonā, tikai žēl, ka tieši tajā dienā viņa strādāja pagrabstāvā un man nesanāca nolūkoties uz Londonu no 36 stāva, kurā parasti viņa strādā), bet pusdienas bija ļoti garšīgas.

Starpcitu, katru reizi, kad ieraugu savu "milzīgo" pasūtīto ēdienu, sajūtos mazliet skumji, kad blakus nav Zanes ar kuru dalīties.

Attiecībā uz darbu ir dažas vīzijas, kuras virzās uz priekšu, bet pamazām un es nemaz negribu ātri (kā citiem te gribētos un man tiešām ir vienalga, ja nebūšu paspējusi "ielēkt pēdējā vilcienā" un "manas iespējas būs pagājušas", jo pavasaris tūlīt iestāsies un visi darbi būs "nocelti"). Ir lietas, kuras gribu pamēģināt izdarīt, kamēr dzīvoju Londonā un kuru dēļ esmu šeit atbraukusi un ticu, ka tās izdarīšu, tad, kad būs īstais laiks.